Pirms gada piedalījos pirmajā Stipro skrējienā un tā kā par to biju sajūsmā, tad šogad arī laicīgi pieteicos uz to un 4. maijā devos uz Cinevilla. Fotogrāfs @artisare aizbrauca uz Barselonu, tā kā daudz bildes nav, bet toties paņēmu līdzi GoPro kameru un nofilmēju visu skrējienu. Zemāk video - iesaku skatīties HD kvalitātē:

Finišēju 170. vietā no 588 dalībniekiem un neskatoties uz to, ka trase vairākos posmus bija pārāk šaura un skriešanas vietā nācās iet vai pirms vilciena 5 min. gaidīt rindā, kopumā ar visām šīm pauzēm skrējiens bija grūtāks un interesantāks - krietni vairāk šķēršļu, ļoti daudz ūdens posmu un jaunu elementu. Papildus tam vēl ārā bija ļoti vēss un tāpēc īpaši patīkami pēc skrējiena bija ielīst karstā ūdens baļļā. Gaidu nākamo ;)

Pagājušajā vasarā skrienot pa Mežaparku līdzi ņēmu iPhone 3 un lietoju RunKeeper aplikāciju, lai ar to mērītu laiku, noskrieto distanci un pēc tam varētu apskatīties visu arī uz kartes. Pārsvarā lielas nobīdes nebija, bet dažreiz gan gadījās - piemēram, vienreiz RunKeeper uzrādīja, ka skrienu pa Ķīšezeru un skaidrs, ka visi aprēķini pie tik lielas kļūdas vairs nav nekam derīgi.

Bet šodien bija iespēja salīdzināt, cik ļoti RunKepeeper aprēķini atšķiras arī pie mazākām nobīdēm - vienā attēlā skrējiens ir saglabāts ar iPhone 4 un otrā attēlā tas pats maršruts noskriets ar iPhone 3. Tur, kur iPhone 4 uzrāda 9km, iPhone 3 - tikai ap 8.5km, starpība - 0.5km, tātad pie 20km nobīde varētu būt jau ap 1km.

Un lai arī iPhone 4 ir daudz precīzāks par iPhone 3, arī tam ir nelielas nobīdes kartes augšējā daļā, tātad - 100% paļauties uz iPhone un RunKeeper datiem nevar un ja ir vēlme noskaidrot precīzu noskrieto distanci, tad tā jāizmēra ar ko citu - vismaz Mežaparkā un citur, kur GPS varētu traucēt koki.

19. septembrī piedalījos Brēmenes maratonā - nedaudz tam gatavojos, bet kā var redzēt pēc manām skriešanas aktivitātēm - http://runkeeper.com/user/kristapsmors/activity/16337471 - tad trenējos ne pārāk nopietni un treniņu programmu ievēroju par kādiem 50%, jo vasara bija tik forša un karsta, ka daudz interesantāk likās pavadīt laiku nostress.lv - sēžot saulītē un veikojot.

Lai vai kā - maratonam aptuveni mēnesi iepriekš piereģistrējos, trenējoties vienreiz noskrēju 30km - un nolēmu, ka līdz finišam gan jau tikšu. Kad reģistrējos maratonam, bija jānorāda plānotais finiša laiks - precīzi neatceros, kā to aprēķināju, bet ievadīju 4h 50 min. Vēlāk izdomāju, ka optimistiski skatoties, varētu tēmēt uz 4h 30min, lai gan reālāk likās 5h un sliktākajā variantā vajadzētu vismaz iekļauties kontrollaikā un finišēt, kas maratonam ir 6 stundas.

Brēmenē ierados pāris dienas ātrāk - paspēju iepirkties, apskatīt pilsētu, iedzert kādu alu un notestēt Subway, KFC, Starbucks. Ēšana likās padārga, bet drēbes varēja nopirkt pa diezgan labām cenām.

19. septembrī rīts likās daudz aukstāks nekā iepriekš, vienu brīdi apsvēru domu skriet ar džemperi, jo nekāda skriešanas jaka man nebija, bet beigās atstāju to. Sākums un finišs bija vecpilsētā - pirms starta, protams, neliels uztraukums, bet drīz jau tika dots starts devos 42,195km garajā trasē.

Sākumā bija ļoti viegli skriet - centos skriet lēni, pirmie kilometri bija cauri pilsētas centram - ielas bloķētas, apkārt cilvēki, kas atbalsta un sniedz rokas, viss likās ļoti pozitīvi. Pēc 5km sākās parks gar upi, ap 7-8km sāku skriet līdzi vienam džekam ap 40, kas izskatījās jau diezgan pieredzējis un skrēja tādā pašā tempā kā es. Likās, ka viss ir ideāli - jutos labi, ik pa brīdim apdzinu pāris citus skrējējus un dzeršanas punktus sāku izmantot tikai sākot ar 10km.

Brīžiem bija jāskrien pa parkiem, brīžiem pa pilsētu - un visur apkārt bija atbalstītāji, skrējām arī cauri privātmāju rajoniem, tur cilvēki bija iznākuši ārā - daži uzstādījuši savu mūziku, citi pūta taures vai sita bungas, mazi bērni deva high-five. Laiks bija pavēss un vējains, bet priekš skriešanas bija diezgan ok.

Kad tuvāk nāca 15-20km, tad jau sāku just nogurumu, bet joprojām turējos līdzi otram džekam, un kad bija pieveikta puse no distances - tad pēc laika izskatījās, ka 21km pieveicu apmēram 2h 10min, kas bija gandrīz tāds pats ātrums, kā pirms gada skrēju Nordea pusmaratonu (2h 3min) - un priekš maratona tas bija pārāk ātri.

Ap 25km sāku saprast, ka esmu pieļāvis klasisko iesācēju kļūdu - maratona sākumā skrienot pārāk ātri un beigās beidzoties nost. Tad arī jau pie ūdens punktiem apstājos nevis skrēju garām kā iepriekš, pāris vietās arī paņēmu banānus un tālāk nevienam vairāk neskrēju līdzi, pats skrēju savā tempā.

Kādā 27km parkā viens džeks ar mikrofonu baigi uzmundrināja visus, bet man jau sāka palikt vienalga apkārt notiekošais. Ap 29km redzēju vienu skrējēju, kas gulēja uz trotuāra un kuru apkārtējie bija saseguši, kamēr gaidīja palīdzību.

Kad tiku līdz 30km, no vienas puses bija prieks, ka esmu tik daudz noskrējis un pieveicis to pašu distanci, ko savā garākajā treniņā, bet no otras - tikai tad sākās īstās grūtības un tas nozīmēja vēl daudz mocību. Es jau iepriekš biju iedomājies, ka maratons - tas būs skarbi, bet negaidīju, ka būs tik grūti.

Kad skrēju pēdējos 10km, vairākas reizes bija sajūta - ja vēl turpināšu, tad es vairāk nevarēšu ne paskriet, ne arī paiet. Paskrēju, tad gāju, un tā tas atkārtojās vairākas reizes - pēc katra tāda skrējiena liekās, ka es vairāk nevaru - bet distance tāpēc īsāka nepalika, un nācās turpināt.

Domāju par to, ka principā jebkas cits tobrīd būtu daudz foršāk nekā skriet maratonu - pat doma pagulēt turpat uz trotuāra nelikās slikta, vienīgā problēma - man tāpat finišā būtu jānonāk, un ja es apstāšos, man tas īpaši nepalīdzēs. Milzīgs nogurums, izmisums, bezspēks - tā varētu raksturot pēdējos 10km.

Kad bija palikuši 3km, pretī man aizbrauca ātrie - laikam vēl kādam bija palicis slikti. Beigās arī sāku sajust to, cik ārā ir vēss, bet arī tas jau bija vienalga uz lielā noguruma fona. Finišā, protams, vēl saņēmos un ieskrēju. Laiks - 4h 53min.

Un tad notika kas negaidīts - pēc finiša pēkšņi pārņēma liels aizkustinājums un prieks par to, ka finišēju. Kādas 5-10 minūtes nevarēju parunāt, un nāca asaras. Nezinu, vai tās mocības bija tā vērtas, bet nu sajūtas bija ļoti spilgtas.

Vai es vēl kādreiz ko tādu atkārtošu - nezinu, stipri padomāšu. Bet ja kāds tam gatavojas, iesaku to darīt kārtīgi un ievērot treniņu plānu.

Sestdien, 10. aprīlī, kopā ar @silakaktins, Madaru un Līgu piedalījāmies Stipro skrējienā, un līdzi brauca arī @artisare, kurš visu fotogrāfēja - par ko viņam jāsaka liels paldies, jo bez apraksta ir arī bildes, ko parādīt. No rīta visi satikāmies centrā, un tā kā meitenes nebija pazīstamas ar Andi un Arti - tad bija interesanti pavērot, kādu iespaidu viņi par sevi atstāj. Jau pēc pāris minūtēm Madara man pajautāja, "eu, Mor, kas tie tādi par čaļiem?" - un kad vēlāk iepirkāmies veikalā un Līga sāka stāstīt par stresu, ko viņai izraisa jogurts ar gabaliņiem, Andis pajautāja - "eu, Mor, kas tās par meitenēm?". Jautrība ar meitenēm turpinājās arī vēlāk, paldies viņām par kompāniju :) Pasākuma vietā - 333 sporta kompleksā - ieradāmies diezgan laicīgi - piereģistrējāmies, saņēmām savus numurus un apstaigājām apkārt trasei. Nedaudz ieēdām un tad jau varējām doties uz starta vietu. Sākumā startēja sievietes un pusstundu vēlāk - vīrieši. To laiku izmantojām, lai iesildītos un novērtētu citus - izskatījās, ka sabraukuši daudz visādi "kuiļi" - zemessargi, orientieristi uc. sportisti, netrūka arī dažādi atraktīvi sagērbti cilvēki - uzvalkos, kleitās, supervaroņu tērpos, utt. Tā kā vīriešu grupā bija vairāk kā 500 dalībnieku, tad mums distances sākumā bija papildus jāskrien 1km, lai pirms šķēršļiem paspētu vairāk izretināties un nebūtu rindu uz tiem. Un daļa no šī pirmā kilometra bija pa applūdušu pļavu, tā kā kājas bija slapjas jau pirmajās minūtēs - ne pārāk patīkami tiem, kam bija masīvi zābaki vai garās bikses. Pēc tam sekoja dažādi šķēršļi - vairākās vietās bija jāskrien pa ūdeni, augšā kādā kalnā un lejā, jālien pāri riepu kaudzei, 3m sienai, jārāpo pa tuneli un zem drātīm, uc. lietas - katrā ziņā garlaicīgi nebija. Brīžiem šķēršļi kalpoja kā atpūta no skrējiena, brīžiem - prasīja papildus piepūli, bet kopumā viegli nebija - jau pusceļā jutu nogurumu, lai gan kopējā distance nebija pārāk liela un prasīja tikai nedaudz virs pusstundas laika. Visvairāk man patika riepu krāvums, dubļi un pēdējais posms, kur jātiek lejā no kalna un jāpārvar dziļš ūdens, lai tiktu finišā - šajos posmos apdzinu diezgan daudz dalībnieku, kuri tos šķērsoja lēni un uzmanīgi. Pats gan arī attiecīgi "dabūju iekšās" - dubļos gandrīz nokritu pilnā augumā, bet ar rokām noturējos un skrēju tālāk, un pēdējā posmā ielidoju ūdenī pilnā augumā - bet tas visu padarīja tikai interesantāku un pēc visas skriešanas, šķēršļiem un dubļiem pēdējais posms cauri dziļajam ūdenim bija labi izdomāts - iznāca gan atvēsināties, gan noskaloties. Liels paldies pasākuma organizatoriem - par Stipro skrējienu biju sajūsmā, noteikti piedalīšos arī nākamgad, un iesaku to darīt arī citiem! Finišēju 143. vietā, nākamreiz varētu mēģināt tikt Top 100 vai pat Top 50.